“Trīs brāļi” ir trīs XV–XVII gs. celtu namu ansamblis Rīgā. Šo trīs namu vidū ir visvecākais zināmais saglabājies mūra nams Rīgā un ēka, kuras fasāde veidota pēc Hansa Vredemana de Vrīsa (Hans Vredeman de Vries) rasējumiem. Šīs ēkas ir Baltijas reģiona Hanzas pilsētām raksturīgi dzīvojamie nami. Gadsimtu gaitā tās ir pārveidotas. Pēdējās izmaiņas izdarītas XX gs. 50. gados arhitekta Pētera Saulīša vadībā. Šajā restaurācijas kampaņā ēku ansamblī tika integrētas detaļas no citām ēkām, kas ir iznīcinātas un zudušas.

Padomju okupācijas laikā Latvijā šis ēku komplekss bija viens no pirmajiem objektiem, kuri tika atjaunoti, pamatojoties uz saglabāšanas filozofiju un praksi, kas radusies starpkaru perioda Latvijas Republikā. Saskaņā ar šo pieeju, kuras mērķis ir saglabāt pēc iespējas vairāk vēsturiskā materiāla, ieskaitot nolietojumu, tika īstenoti arī citi restaurācijas projekti par spīti padomju okupācijas režīma draudiem un izdarītajam spiedienam. Objekta būtiskā nozīme mantojuma saglabāšanā Latvijā nav zudusi. Ēku kompleksā pat atrodas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Latvijas Arhitektūras muzejs.

Mantojuma saglabāšana un koncepcijas, ar kurām saskaņā to īstenoja, būtiski spēcināja pretošanos Latvijas kultūras iznīcināšanai padomju okupācijas laikā un palīdzēja uzturēt saikni ar Eiropu un saglabāt brīvības vērtību šajā periodā. “Trīs brāļi” bija šīs kustības centrā.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā liela nozīme tika piešķirta mantojuma politikai, kas bija balstīta uz Eiropā izstrādātajiem kultūras mantojuma saglabāšanas principiem. Tas turpinās vēl tagad, kad mantojuma politikas jaunā dimensija ir iekļauta ilgtermiņa redzējumā, kura pamatā ir piemērs, kā vēsturiskā Rīga tika aizsargāta pret pārlieku ekspluatējošas ekonomiskās attīstības negatīvo ietekmi. Tāpēc komplekss “Trīs brāļi” ir kļuvis par kultūras mantojuma aizsardzības sistēmu simbolu un to “maigo varu” Eiropā.