Par “Labdarības kolonijām” ir iesniegts starptautisks pieteikums, kas aptver septiņus apakšobjektus Beļģijā un Nīderlandē, kuri izveidoti XIX gs., lai mazinātu nabadzību, nodrošinot sociālo nodarbinātību jaunās lauksaimnieciskās apmetnēs. Laikā, kad Eiropā valdīja dziļa nabadzība, tās tika izveidotas kā sociāls eksperiments toreizējā Nīderlandes Karalistē, kuras robežas bija noteiktas Vīnes kongresā. Nodibinātās kolonijas bija vai nu “brīvas” un paredzētas ģimenēm, kurām tika dota iespēja vadīt nelielas lauku saimniecības, vai arī “nebrīvas” — lieli kolektīvi veidojumi klaidoņiem un bāreņiem. To sākotnējā darbība tika apturēta.

Labdarības kolonijās izmēģināja jaunu publiskā un privātā sektora pieeju, kas balstīta uz ieguldījumiem lauksaimniecībā neauglīgā zemē un kas nodrošina piekļuvi izglītībai un darbam. Šīs kolonijas uzturēja, no vienas puses, “mieru un kārtību” sabiedrībā, bet, no otras puses, arī “aplamus pieņēmumus par cilvēku un zemes pārveidojamību un ražīgumu”. To 175 gadus ilgā vēsture atklāj garo attīstības ceļu, ko nogājuši Eiropas uzskati par sociāli atstumtiem cilvēkiem un reti atzītajām viņu kā pilntiesīgu sabiedrības locekļu tiesībām, kas tagad ir nostiprinātas Pamattiesību hartā.